baltvilks (baltvilks) wrote,
baltvilks
baltvilks

Par to, kā impērija pārvarēja Lietuvu un Baltkrieviju jau apmēram 100 gadus pirms Staļina.

(Tagad nav ko brīnīties...)


Litwa

Epigrāfs:
"Pēc tam, pēc senajām šļahtas kundziskajām paražām, dzimtas ģerbonis un kapakmeņi tika sadalīti ar āmuru, dzimta palika bez nākotnes."
                                     Vladzimirs Karatkevičs. „Karaļa Staha Baisā Karadraudze”.


Šis materiāls ir balstīts uz fragmentāriem ierakstiem. To autors ir Lietuvas heraldists Virginijus Misiūnas. Ieraksti gan ir publicēti Krievijas forumā, kurus citēt ... nav pieklājīgi. Taču informācija ir interesanta. Es esmu tikai mazliet rediģējis.

Polijas-Lietuvas kopvalstī, un, īpaši Lietuvas Dižkungaitija jeb lielkņaziste (šodienas Baltkrievijas teritorija bija arī iekļauta tās sastāvā) šļahta bija no 2% līdz 11% iedzīvotāju dažādos pagastos, turklāt zemnieku un pilsētnieku pēctečiem bija tāds pats uzvārds kā ģimenes vairākumā. Un tomēr, šie cilvēki kļuva par tautas pamatu. Elite, par kuru var runāt.
Pēc tādiem notikumiem kā 1830.-1831. gadu un 1863.-1864. gadu sacelšanās un Lietuvas Statūtu (kuri bija pieņemti Polockā un Smoļenskā ieskaitot) atcelšanas,bijušajā Lietuvas lielkņazistē sākās masveida muižniecības zudums. Bet īpaši daudzi šļahtas pārstāvji zaudēja muižniecības statusu XIX. gs. Četrdesmitajos un piecdesmitajosgados: daži nespēja pierādīt izcelsmes dokumentus, daži (galvenokārt dzimtīpašnieki) vienkārši nepārdzīvoja nodokļu slogu un kļuva par brīviem zemniekiem. Daudzi no viņiem vienkārši gāja laudīsun izkliedējāsvisā pasaulē, meklējot labāku dzīvi.


Turklāt pēc 1833. katoļu šļahtair pieredzējusi nodokļu slogu, no kuras pareizticīgo aristokrātija bija atbrīvota kopš Pētera Lielā laikiem. To atklāti sauca par kontribūciju, un tāpēc tas neizraisīja daudz kurnēšanas, tādu čīkstoņuvien.Nu, viņi bija uzvarēti, tas ir saprotams, tādēļ tāsbija nodevas, nevis "brīvprātīga vienošanās”. "Vislielākās bažas, bija, lai atjaunotu mieru un harmoniju" un novērstu citus pārkāpumus, kurusizraisīja vispārīgas bailes. Un, starp citu, nebija nekādu likumu par kontribūcijas noteikšanu- tā bija ģenerālgubernatora kompetence.

Daži, kurinebija pierādījušisavu muižniecību, bija spiestipārdot savus īpašumus. Apstiprināšanas procesā Polijā un impērijas Rietumu provincēs (Lietuva) tika apzināti palielinātas cenas - katrs mazaiszemes īpašnieks nevarētu to sev atļauties, pat bez kukuļiem- bet, kā tad bez tiem? Arī zemes grāmatu arhīvos bijušajā Polijas-Lietuvas kopvalstī - ceru, ka varat iedomāties situāciju,- karš, uguns ... Ja, veicot 400 tūkst. sējumu konfiscēto Załuski bibliotēkas pārvešanu no Varšavas uz Sanktpēterburgu ar Krievijas militāro konvoju, tikai 260 tūkstoši sējumu nokļuva galamērķī (imperatora valdība pati trūkstošos nolaupīja!) - tad vietējie arhīvi nokļuva tieši pie amatpersonām, no kurām tos varēja atpirkt.
Lielākiem zemes īpašniekiem bija citi ierobežojumi, piemēram, aizliegums pārdot zemi tieši citiem katoļiem, bet tikai valsts zemes fondam, no kura tas tika pārdots tikai pareizticīgajiem saimniekiem.
Un, protams, konfiskācija. To personu īpašumu, kuri gājabojā vai tika izsūtīti trimdā.
Bet dažās vietās notika sava veida decimācija - pēc slaktiņiem pār zināmiem nemierniekiem, katram desmitajam šļahtas zemes īpašniekam bez tiesas sprieduma bija inkriminēta piedalīšanās sacelšanās. Tam sekoja trimda. Īpašums tika nodots Valsts kasei, ka parasti.

To visu, protams, nevar salīdzināt ar Staļina meistarību. Bet attiecībā uz XIX. gs kultūru - iespaidīgi.

image002

Karte 2: Lietuvas un Baltkrievijas zemes Krievijas impērijā


Latviešu teksts: Juris Ekšteins
Tags: baltkrievija, de-elitizacija, lietuva
Subscribe

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments