baltvilks (baltvilks) wrote,
baltvilks
baltvilks

Рašreizējās problēmas vecajā intervijā: informācija pārdomām

Šeit turpmāk tiks publicētas Atmodas dalībnieku liecības par tā laika notikumiem. Visbiežāk interviju veidā. Ja Jums ir kas padomā, tad rakstiet man Privāto ziņu (PZ) ar saiti uz liecības tekstu.

Citāts:


Intervija ar Helsinki-86 biedru Konstantīnu Pupuru

Konstantīnu Pupuru mēs atceramies kā cilvēku, kurš 1988.gada 14.jūnijā uzdrošinājās kļūt par pirmo, kas okupācijas laikā publiski paceļ sarkanbaltsarkano karogu un iznes to cauri visai Rīgai. Viņš bija šobrīd reti pieminētās un valsts varas „piemirstās” cilvēktiesību aizstāvju grupas Helsinki-86 biedrs, viens no pavisam nedaudziem, kas uzdrīkstējās tāds būt oficiāli. Padomju gados Konstantīnam nācās pārciest čekas teroru – pirmoreiz viņu apcietināja 1986.gadā Maskavā, kur Konstantīns studēja un krievu studentu vidū bija nodibinājis vēstures pētīšanas klubu. Viņu nodeva labākais draugs, kas izrādījās čekas ziņotājs... Pēc oficiālās iestāšanās Helsinku grupā 1988.gada janvārī problēmas sākās toreizējās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekanātā, kas nevēlējās savu studentu vidū redzēt „pretpadomju elementu”. Pēc „izlēciena” 1988.gada 14.jūnijā čeka Konstantīnam lika saprast, ka gadījumā, ja viņš neatstās Latviju, konsekvences būs bargas... Kopā ar māti Konstantīns devās trimdā, sākumā dzīvoja Minsterē, pēc tam pārcēlās uz ASV. Konstantīns ar izcilību beidzis Masačūsetsas Valsts universitāti, studējis biznesa augstskolā Londonā, zina vairākas svešvalodas (franču, angļu, vācu, krievu). Šobrīd ir leitnants ASV armijā.

Attēls
Konstantīns Pupurs ar sarkanbaltsarkano karogu 1988. gada 14. jūnijā.

Kāda rīcība šodienas apstākļos teorētiski būtu pielīdzināma Latvijas karoga iznešanai cauri Rīgai, ko Jūs veicāt 1988.gadā?

Tikpat nelegāli šodien būtu kādā pasākumā pacelt nacistiskās Vācijas karogu un iziet cauri visai Rīgai. Tādu cilvēku uzreiz aizturētu. Tagad jau Latvijas karogu var pacelt pilnīgi legāli.



Pirmais gadījums, kad Jūs piedzīvojāt pret sevi vērstas represijas jau neatkarīgajā Latvijā, bija 1993.gadā pēc Skrundas lokatora demontēšanas – taksometrā Jums draudēja nepazīstami cilvēki un nākamajā dienā sekoja smaga piekaušana. Vai Jūs varētu sīkāk izstāstīt, kā viss toreiz notika?

Tas nebija gluži taksometrs, tā bija privāta mašīna. Toreiz daudzi piestrādāja kā taksisti, tāpēc es iekāpu mašīnā, domādams, ka tā mani aizvedīs, kur vajag. Domāju, ka tas ir taksists. Mašīnā kopā ar mani bija trīs cilvēki, es sēdēju priekšā. Viņi uzreiz, kā es iekāpu, rupji teica, ka viņiem ir informācija par visu, ko esmu darījis Rietumos, un ka viņi turpina sekot visām manām aktivitātēm. Brīdināja, lai es nemēģinu nodarboties ar politiku, kamēr esmu Rīgā. Toreiz es biju iesaistīts politikā diezgan aktīvi gan kopā ar bijušajiem helsinkiešiem, gan Vides aizsardzības kluba cilvēkiem, gan pazinu daudzus no Saeimas. Nācās arī braukt uz Franciju rakstīt politiskā izdevumā. Tā kā es pieļauju, ka viņi bija labi informēti. Viņi draudēja, ka, turpinot tādā garā, es no šejienes vairs neaizbraukšu. Lika saprast, ka būs kādas sekas. Tanī pašā vakarā mani uzaicināja uz pasākumu, ko organizēja VAK, klāt bija arī viens otrs no valdības. Man bija tas gods sagriezt lokatora formā izveidoto torti. Kāds to nofotografēja, un nākamajā dienā attēls bija publicēts avīzē, vairs neatceros, kurā. Pagāja vēl kāds laiks. Tajā vakarā biju aizgājis uz koncertu Filharmonijā. Ar trolejbusu braucu uz Vīlipa ielu Pārdaugavā, kur toreiz dzīvoju pie savas tantes. Pie pašām durvīm saņēmu stipru sitienu pa galvu; es pat nedzirdēju, kā viņi man pieskrēja no mugurpuses. Ja trāpītu kādus divus centimetrus zemāk, man tiktu pārlauzta spranda. Es pakritu, bet nezaudēju samaņu, un tas mani izglāba, jo es mēģināju vēl kaut kā pretoties. Viņi sāka mani spārdīt, bet pēkšņi pazuda. Es pieļauju domu, ka garām brauca policijas mašīna un viņi vienkārši aizbēga. Pavadīju diezgan ilgu laiku slimnīcā. Pēc tam apmeklēju rehabilitācijas terapiju, lai noņemtu sāpes, jo man sākās dažas problēmas ar galvu un mugurkaulu. Tad es izbraucu no Latvijas un nākamreiz atbraucu tikai pēc desmit gadiem 2003.gadā. Toreiz studēju Londonas Karaliskajā akadēmijā, un lidojumi uz Latviju bija diezgan lēti.

Vai pēc šī notikuma nav sekojuši līdzīgi atgadījumi – fiziskas vai psiholoģiskas represijas?

Nē, es biju ārzemēs.

Mūsu valstī joprojām mīklaini pazūd cilvēki no Helsinki-86 – Heino Lāma, Armands Akmentiņš, Vilnis Lisments, Ernests Rigerts – vai tiem tiek veikti fiziski uzbrukumi kā Jums, Linardam Grantiņam un Kārlim Doropolskim. Neviena no lietām joprojām nav atklāta... Varbūt varat pastāstīt kaut ko tuvāk par šiem gadījumiem?

Es vairāk sekoju līdzi Heino Lāmas gadījumam. Esmu dzirdējis arī par visiem pārējiem.

Jūs zināt, kas tieši notika ar Heino Lāmu?

Viņš bija mūsu ģimenes draugs, garīgi ļoti tuvs cilvēks manai mammai. Heino bieži nāca pie mums, it sevišķi tad, kad mēs dzīvojām Minsterē, kur arī viņš kādu laiku dzīvoja. Pēc tam Heino uz visiem laikiem atgriezās Latvijā... Es laikam zinu tikai tik daudz, cik pārējie, - viņš izgāja no mājas, atstājot visus dokumentus un naudu dzīvoklī. Es pieņemu, ka viņam bija norunāta tikšanās ar kādu personu. Atpakaļ viņš nepārnāca, pazuda bez vēsts.

Viņš nevienam nebija teicis, uz kurieni ies?

Neviens, diemžēl, nezināja. Varbūt policija zina ko vairāk, bet es gan neesmu par to dzirdējis. Heino bija burvīgs cilvēks – viens no visgaišākajiem un garīgi stiprākajiem. Es ar viņu iepazinos 1987.gada 14.jūnijā pie Bastejkalna, bet tuvāk sadraudzējāmies Vācijā.

Kurā gadā Heino Lāma pazuda?

Precīzi neatceros, ap 1997.gadu. Biju šokēts, ka tas notiek neatkarīgajā Latvijā, bet, tā kā man pašam bija līdzīgs gadījums, ne pārāk pārsteigts. Toreiz 1993.gadā es vēl pirms piekaušanas aizgāju pie toreizējā Rīgas policijas priekšnieka un jautāju, kā tādas lietas vispār var notikt brīvā Latvijā – man draud, čekisti staigā apkārt un jūtas šeit kā savās mājās. Viņš man apsolīja, ka mēģinās šo gadījumu izmeklēt, bet teica, ka ar tādām lietām jārēķinās, jo atsevišķi čekisti šeit ir palikuši. Vēlāk mani izsauca uz notikuma vietu, uzdeva šabloniskus jautājumus. Varēja just, ka policija nav ieinteresēta un ka lieta tā īsti arī netiks izmeklēta – mazums kādu piekauj...

Jūs nemēģinājāt griezties Drošības policijā?

Nē, man pat neienāca prātā.

Jūs esat Latvijā pēc ilgākas prombūtnes, tāpēc droši vien labāk par vietējiem varat spriest, kas pa šiem gadiem ir mainījies.

Runājot par Rīgu, man, protams, patīk, kā ir atjaunots centrs – iekārtots glīti un ar gaumi. Tā ir pozitīvā puse, bet ir arī negatīvās. Šorīt pajautāju kādam policistam ceļu latviski, viņš man atbildēja krieviski. Es turpināju latviski, bet viņš joprojām sniedza atbildes krievu valodā. Esmu pārsteigts, ka cilvēku var uzņemt valsts darbā bez latviešu valodas zināšanām.

Vai deviņdesmito gadu sākumā kaut kas tāds būtu iespējams?

Tad bija vēl trakāk, jo bija palikuši daudzi miliči no vecajiem laikiem. Bet biju domājis, ka lietas ies uz labo pusi. Cilvēkam, ja viņš stājas valsts darbā vai vispār jebkādā darbā, būtu jāzina valsts valoda. Tā ir elementāra cieņa pret vietējo tautu, valsti un kultūru. Es pats jau 20 gadus esmu pavadījis Rietumos, dzīvojis dažādās vietās. Piemēram, Francijā es ar savām angļu valodas zināšanām nekur nevarēju, var pat teikt, eksistēt. Tāpēc aizgāju uz mācībām un trīs mēnešu laikā apguvu franču valodu pietiekami, lai varētu tikt galā bez angļu valodas. Tā ir normāla parādība. Arī visi, kas no PSRS emigrēja uz Rietumiem, bija spiesti iemācīties vietējo valodu. Tā ir pirmā lieta un galvenais kritērijs – bez vietējās valodas tu nevari neko iesākt.

Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, šķiet, 1999.gadā Saeimai otrreizējai caurlūkošanai atdeva Valsts valodas likuma grozījumus, kam vajadzēja likumu padarīt stingrāku. Rezultātā Valodas likums tika stipri mīkstināts un pieņemts tik vājš, kāds nebija bijis nekad iepriekš.

Es vispār brīnos, kā tādi cilvēki, kas auguši un skolojušies Rietumos, var kļūt par prezidentiem vai ministriem šeit, Latvijā. Tas galīgi nav pareizi. Pat tad, ja cilvēks ir latvietis, viņa audzināšana un mentalitāte ir pavisam cita. Ja cilvēks nav dzīvojis šeit okupācijas laikā tos 48 gadus, nav gājis cauri visām grūtībām, viņš nevar izprast latviešu tautas mentalitāti. Viņš ir ārzemnieks.

Es gan esmu runājusi ar trimdas latviešiem, kas, manuprāt, daudz labāk izprot Latvijas situāciju kā daudzi vietējie. Viņi, starp citu, stāstīja, ka ārzemju tautiešu vidū eksprezidente, maigi izsakoties, nekādu cieņu nebaudīja.

Par to pat nav runas! Es pat esmu dzirdējis, ka latvieši Vairu Vīķi-Freibergu izmeta no kāda sava pasākuma – vienkārši palūdza aiziet. Šķiet, tas bija Daugavas Vanagu sarīkojums. Visiem bija skaidrs, kas viņa ir, – cilvēks, kas kopš sešdesmitajiem gadiem brīvi varēja braukāt turp un atpakaļ uz Latviju un ne tikai uz Rīgu... Citi latvieši labākajā gadījumā varēja aizbraukt uz Rīgu, un tad viņus nemitīgi izsekoja.

Inta Purva, dzejniece, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā vicepriekšsēde un Latviešu preses biedrības Kanādā vadītāja, stāstīja, ka viņas dēlu Imantu, kas tagad ir Latvijas goda konsuls Kanādā, pat astoņdesmito gadu beigās nelaida uz Latviju.

Bija arī tādi, kaut vai tas pats Launags – „Brīvās Latvijas” redaktors. Kad es iebraucu Minsterē, viņam PSRS bija piespriests nāvessods. Tāpat arī Ādolfam Šildem. Šiem cilvēkiem bija liegts braukt uz Latviju visus šos gadus, ieskaitot Atmodas laiku. Viņiem tā arī nebija lemts redzēt savu dzimteni – Launags ļoti ātri gāja bojā mīklainā nāvē, Šilde laikam nomira vecuma dēļ. Launagam bija izdevies laivā aizbēgt uz Zviedriju laikā, kad beidza aktīvi darboties partizānu kustība – ap 1953.-1954.gadu. Viņš pats man to stāstīja Minsterē.

Vispār toreiz, astoņdesmito gadu beigās, bija jocīgi ar Rietumu latviešiem – visi nacionāli noskaņotie cilvēki tika atstumti vai aizvietoti ar tādiem kā Ritenis. Launaga vietā nāca cits cilvēks, daudz liberālāk noskaņots, Freimaņa vietā atnāca Ritenis, kas bija ļoti vājš intelektuālā ziņā. Kad Latvija kļuva neatkarīga, to pašu Riteni iecēla par labklājības ministru. Bija arī citi šāda veida gadījumi. Dažiem no šiem cilvēkiem varbūt bija kaut kāda formāla izglītība, bet viņi tiešām bija intelektuāli ļoti vāji, nemaz nerunājot par nacionālo stāju un nacionālpatriotismu, nelokāmo pārliecību, kas piemita tam pašam Ādolfam Šildem un Launagam.

Tas pats jau notiek arī tagad. Piemēram, iekšlietu ministrs ir Mareks Segliņš, kurš vēl 1990.gadā vadīja komjauniešu pulciņu (organizāciju)...

Izskatās, ka šis process turpinās...

Ko Jūs vispār domājat par Latvijas valsts varu?

Es domāju, ka ir ļoti labi tas, ka mēs tomēr esam neatkarīgi un mums ir savas robežas un sava māja, - tas ir primārais un galvenais. Bet attiecībā pret valdību esmu ļoti skeptiski noskaņots. Man ļoti nepatīk dažas lietas, ko paši latvieši pa šiem gadiem ir izdarījuši Latvijā.

Kuras tieši?

To ir vesela virkne. Es tagad negribu saukt konkrētus uzvārdus. Jūs jau paši rakstāt par šiem cilvēkiem, esmu lasījis jūsu rakstus un arī citus izdevumus. Šie cilvēki ir zināmi – sākot ar prezidenti un beidzot ar komersantiem, kurus bīda un atbalsta valdība. Mēs varam redzēt, kas noticis kaut vai ar mūsu lauksaimniecību. Man 1993.gadā bija izdevība aizbraukt uz Latgali. Biju mēms no šoka par to, kas noticis divu gadu laikā. Bet tagad, kā dzirdēts, ir vēl trakāk – Latvijas lauksaimniecība ir totāli iznīcināta, viss, kas bijis pozitīvs, ir iznīcināts.

Jūs uzskatāt, ka tieši iznīcināts, nevis iznīcis dabiskā ceļā?

Nē, nē, iznīcināts! Dabiskā nāvē var nomirt cilvēks, bet tas tika darīts ar nolūku caur šoka terapiju līdzīgi kā Krievijā uzsākt Latvijas izpārdošanu un aplaupīšanu legālā veidā.

Kā Jūs domājat – vai tas tika darīts tikai ekonomisko labumu vārdā vai tur bija iejaukta arī politiskā ideoloģija?

Nē, nē, tur vispār nekāda ideoloģija neeksistēja, pat ne tuvu. Mēs visi atceramies arī komjauniešu un pionieru organizācijas. Atmetot ideoloģiju, tas bija pozitīvi – nometnes, apmācības, brīvā laika pavadīšanas iespējas jauniešiem. Komunisti jau to visu pārņēma no veciem laikiem, jau cariskajā Krievijā eksistēja līdzīgas organizācijas, arī Latvijā taču bija mazpulki, skauti, Latvijas Vanagi. Tas viss bija augstā līmenī, valdību atbalstīts, bet viss tika iznīcināts. Tagad brīnās, kāpēc jaunieši blandās pa ielām. Viņiem nav, ko darīt, jābrauc uz Īriju, viņi nav ieinteresēti palikt. Nav stimulācijas ne politiskās ideoloģijas, ne ekonomiskajā ziņā. Par to var runāt stundām ilgi. Par to raksta Latvijas politologi, zinātnieki, Latvijas gudrie prāti. Pamatā es informāciju iegūstu no Latvijā, nevis Rietumos izdotām grāmatām. Šeit ir cilvēki, kas piedāvā alternatīvas, izeju, nevis tikai vaimanā.

Bet viņiem neļauj kaut ko iesākt?

Neļauj, tur jau tā lieta. Viņi drīkst publicēties, drīkst rakstīt, aicināt, bet tas viss ir kā pret sienu. Tie, kas tagad pie teikšanas, nemaz nevar un negrib ieklausīties, ko saka gudri cilvēki, ko saka inteliģence – latvieši paši šeit, dzimtenē. Viņi vairāk klausās Briselē – tos emisārus, kas brauc šeit diktēt, cik „detonorātu” likt Latvijas sviestā. No vienas savienības esam otrā. Tagad esam pilnīgi pakļauti. Un šie kungi ir vēl daudz rafinētāki. Maskava bija brutāla, ar varu, spēku, represijām, acīm redzama un sataustāma. Tie lozungi un saukļi, kas bija Maskavai, bija tik ačgārni un stulbi, nevarēja „ieiet galvā”.

Jūs nesen intervēja „Vesķi Sevodņa”.

Es biju pilnīgā šokā jau par „Vesķi” interviju ar Modri Lujānu, ko viņš pats man atsūtīja. Tie bija murgi, ja tiešām viņš to ir sacījis. Tur teikts, ka starp mums, helsinkiešiem, bijām kādi desmit cilvēki pirmsatmodas laika Latvijā, kas izjaucām LPSR vienotību. Mēs gandrīz vai esot bijuši no Rietumiem iesūtīti emisāri, lai uzsāktu visu to procesu. Mēs to it kā esot darījuši par naudu, arī Helsinku grupa sašķēlusies naudas dēļ, kas ir pilnīgas muļķības. Katram no mums esot bijis garantēts „jumts”, ja LPSR kaut kas notiktu nepareizajā virzienā – mūs evakuētu uz Rietumiem. Intervijā mēs esam pataisīti gandrīz vai par starptautiskajiem spiegiem.

Jūs neesat runājis par to ar Modri Lujānu?

Es viņam uzrakstīju, taču neko sakarīgu viņš atbildēt nevarēja, arī nenoliedza. Teica, ka es to varu atspēkot, ja gribu. Pirms divām dienām man bija tikšanās ar „Vesķi”, un es tā arī pateicu – ko jūs tur runājat, kas par ultranacionālistisku grupu, kāda nauda no Rietumiem, kāds „jumts”, tās ir muļķības. Es nevaru atbildēt par citiem, bet par sevi pateicu, ka nesaņēmu no Rietumiem nevienu santīmu. To visu es darīju no sirds. Varbūt es biju naivs un dažas lietas idealizēju, bet tas viss tika darīts aiz pārliecības, nevis priekš kaut kādiem Rietumiem vai Gorbačova perestroikas.

Lujānu taču pašu tajos gados terorizēja.

Jā, tāpēc es tiešām brīnos. Toreiz, 1988.gada 14.jūnijā, viņš turēja plakātu, kurā atsevišķi Centrālkomitejas cilvēki bija nosaukti par kangariem. Par to viņu saņēma ciet, viņš pat kādu laiku pavadīja ieslodzījumā. Toreiz mēs visi gājām protestēt. Es toreiz jau biju izraidīts uz Rietumiem, bet pat mēs Rietumos aizstāvējām Lujānu, taisījām demonstrācijas un piketus. Viņš bija kā varonis, pēdējais oficiāli zināmais politiski represētais. Vēlāk gan viņš no savas popularitātes sāka taisīt karjeru. Tagad es nezinu, kas ar viņu noticis, ja intervija, kas publicēta „Vesķi”, tiešām ir viņa vārdi. Viņš taču Atmodas laikā bija kopā ar mums, bija lietas kursā gandrīz par visu, lai gan nebija Helsinku grupā. Viņš darbojās Sabiedrisko organizāciju padomē, kur es pārstāvēju Helsinku grupas intereses, mēs strādājām kopā. Modris Lujāns zināja patiesību, ka neviens no mums neko nesaņēma, ka mēs darbojāmies tāpēc, ka bijām Latvijas zemes patrioti un gribējām atgūt Latviju tādu, kāda tā bija pirms 1940.gada. Viņš to visu zināja, bet tagad stāsta tādas muļķības. Es to visu centos „Vesķi” paskaidrot, bet redzēsim, kā būs izdevies. Pēc telefonsarunas ar „Vesķi”, kur es dzirdēju savas intervijas atreferējumu, biju šokā. Četras stundas pavadīju pie datora un laboju, kas bija labojams. Protams, nevarēju labot jautājumus, ko uzdeva korespondents, jo tie ir viņa uzskati, bet manas atbildes bija uzrakstītas pilnīgi ačgārni un bija out of context – nepiemērotas jautājumam.

Ar krievu avīzēm jau nekad neko nevar zināt. Intervijā ar „Visu Latvijai!” priekšsēdētāju Imantu Parādnieku bija sarakstīti no konteksta izrauti teikumi, kas pilnībā sagrozīja teiktā jēgu...

To es nevaru saprast. Kur ir ētika?! Ja tu esi žurnālists, jābūt kaut kādam godam, nevar klaji apmelot citus. To taču lasa visa sabiedrība! Žurnālista uzdevums ir sniegt patiesu informāciju. Neesi taču nekāds paparazzi! Man ir iespaids, ka šie cilvēki šeit ir riktīga piektā kolonna, naidīgi noskaņots organisms, kas dara visu, lai cilvēkus sanaidotu savā starpā, lai visādā veidā aprunātu Latviju un Latvijas cilvēkus. Es vispār brīnos, kā viņi šeit drīkst darboties! Tā nav nevienā valstī. Ja ir cilvēki, kas strādā pret šīs zemes valstiskumu un iekārtu, tad ar viņiem tiek galā. Tā tam vajadzētu būt.

Vai Jums šajos apstākļos ir saglabājies optimisms, cerība par nākotni?

Bez šaubām. Citādāk manis šeit nebūtu. Es plānoju atgriezties Latvijā. Man ir līgums vēl līdz 2011.gadam, bet pēc tam es braukšu atpakaļ.

Jums ir bijis uzaicinājums atgriezties no valsts puses?

Nē, un es arī negaidu. Šeit ir zināms, kādi ir mani uzskati, ka es nepriecājos par procesiem, kas šeit notiek daudzās jomās.

Vai, Jūsuprāt, atnāks ceturtā atmoda?

Es ļoti ceru, bet varbūt tā šoreiz būs nedaudz citādāka – bez lietussargiem un liekas dziedāšanas. Varbūt šis process notiks ļoti ātri, varbūt, kā jau teicu, būs citādāk kā iepriekš, bet Atmoda noteikti nāks.

Tuvākajā laikā?

Pēc manām domām, jā. Es zinu dažus faktus, un, manuprāt, tas nenotiks tikai Latvijā. Pārmaiņas kā tādas būs visā pasaulē. Bet Latvijai vajadzēs prast izmantot šo momentu. Un tas arī notiks.

Varbūt ir kaut kas tāds, ko Jūs gribētu izstāstīt, bet es neesmu pajautājusi?

Varu izstāstīt par karoga pacelšanu 1988.gada 14.jūnijā. Tas nebija tik vienkārši,. Pie tā strādāja vairāki cilvēki: gan Jānis Mucenieks, gan Miervaldis Krims, kurš pašuva šo karogu, gan Anta Bergmane, gan apsardze, ko vadīja Roberts Klimovičs – savu uzdevumu viņš toreiz izdarīja labi. Bija vēl vairāki cilvēki, pašlaik nevaru nosaukt visus uzvārdus.

Kur tika dabūts audums? Uz to laiku no visiem veikaliem taču pazuda karmīnsarkanās un līdzīgo krāsu audumi.

Visi jautājumi – Miervaldim Krimam. Karogam bija precīzas gan krāsas, gan izmēri. Audumu veikalos tiešām nebija. Interesanti, ka brīvi varēja nopirkt auseklīšus, kas tika uzskatīti par nevainīgiem simboliem. Padomju vara neticēja, ka tie varētu par kaut ko nopietnu kļūt. Tuvojoties 14.jūnijam mēs sākām taisīt maziņus karodziņus, to darīja arī mūsu, helsinkiešu, atbalstītāji. Taču bija ievērojama opozīcija – pat no VAK puses. 11.jūnijā Cēsīs bija folkfestivāls, uz kuru daži no mums aizbrauca – es, Miervaldis un vēl kādi. Mani pamanīja no skatuves un uzaicināja uzrunāt tautu. Tad es arī pateicu, ka Helsinku grupa pacels sarkanbaltsarkano karogu. Tanī pašā vakarā manai mammai zvanīja un draudēja, kā parasti, tika atvienots telefons. To viņi darīja bieži. 14.jūnija dienā man sekoja no mājas līdz pat Zviedru vārtiem, kur jau stāvēja volgas. Netālu no Zviedru vārtiem bija dzīvoklītis, kurā mums bija sarunāts satikties. Tur mūs arī gribēja atstāt – čeka pārņēma visas izejas. Taču dzīvokļa saimniece zināja izeju caur pagalmu, tā mēs izsprukām. Čekisti to pamanīja un dzinās mums pakaļ. Mēs iekāpām tramvajā, izdevās aizbraukt līdz Antas Bergmanes dzīvesvietai. Mēs tur pabijām tikai kādas desmit minūtes, jo bija nojauta, ka čekisti tūlīt būs klāt. Atskanēja telefona zvans, kāds no mūsējiem pacēla klausuli. Tūlīt arī bija skaidrs, ka piecu minūšu laikā viņi būs klāt. Mēs burtiski izskrējām ārā un pēc kādām divām minūtēm redzējām, kā piebrauc volgas, bet mēs jau bijām prom. Viņi mēģināja apturēt karoga pacelšanu, mums nācās slēpties kapsētā. Karogu es nedrīkstēju slēpt pats pie sevis, jo pēc tā gadījuma 25.martā, kad mani saņēma ciet, es jau zināju, ka man neizdosies ar karogu nokļūt līdz Brīvības piemineklim. Tāpēc karogs bija ātri saliekams no divām daļām. Paldies Dievam, viss izdevās. Mēs izgājām ar karogu cauri visai Rīgai. Uz Veidenbauma ielas gan stāvēja miliči, mašīnas un krievu zaldāti. Bija izveidota ķēde, priekšā izskrēja majors un kliedza: „Stojaķ!” Mēs tik un tā turpinājām iet uz priekšu. Viņi pēkšņi pašķīrās un mēs izgājām cauri.

Viņi nemaz nemēģināja jūs apturēt?

Nē. Es redzēju, kā majors sarunājās ar priekšniecību. Šķiet, ka, redzot, cik daudz cilvēku sanācis, tika dota pavēle neko nedarīt, jo neiztiktu bez vardarbības.

Kas Jums ir palīdzējis pārciest visas grūtības – arestus, izsekošanas, teroru, trimdu? Kāda doma vai pārliecība?

Man ļoti gribējās darboties, man toreiz bija tāds entuziasms! Tik tiešām gribēju turpināt iet un darīt katru dienu un katru minūti. Visiem tā bija, ne jau tikai man, tas palīdzēja. Palīdzēja arī tas, ka es zināju, ka cīnos par taisnu lietu, ka taisnība ir man, bet viņiem nav taisnība – viņi ir okupanti, sliktie. Un manā pusē bija tauta, cilvēki nāca klāt un spieda roku. To sajūtu nevar pat aprakstīt. Viens no iemesliem, kāpēc es tomēr piekritu izceļot, bija šķelšanās helsinkiešu starpā.

Vai tā bija provokācija? To izdarīja kāds iesūtītais?

Es tā pat nedomāju. Kaut gan tas ir atsevišķs stāsts. Mūsu grupā bija pamatā bijušie politieslodzītie – Juris Ziemelis, Alfrēds Zariņš, Jānis Vēvers, Jānis Rožkalns. Visi šie cilvēki pavadīja nometnēs vairākus gadus. Visa politieslodzīto sabiedrība bija ar Helsinkiem-86. Lai gan ne visi bija biedri, mēs bijām saistīti. Minētie cilvēki veidoja kodolu. Viņi visi bija ar lielu pieredzi. Kad Ziemelis runāja, varēja klausīties ar atvērtu muti – tā bija kā lekcija, kurā uzmanīgi jāklausās katrs vārds. Tāpat arī pārējie, kas izgājuši visu to elli, Sibīriju. Bet pēkšņi grupā ienāca cilvēks no nomenklatūras, ar lielām ambīcijām.

Juris Vidiņš?

Jā. Viņš bija liels karjerists. Varēja just, ka viņam ir savtīgi nolūki. Viņam acis nedega par Latviju. Vidiņam vajadzēja dabūt malā Ziemeli, kurš bija mūsu līderis. Šo cilvēku sāka aprunāt un bez pamata apvainot. Tika iesaistīti arī citi spēki. Žurnāla „Auseklis” redaktors Ivars Žukovskis bija daktera Vidiņa labā roka – vienmēr bija klāt mūsu sapulcēs, mēģināja sakūdīt cilvēkus pret bijušajiem politzekiem un Juri Ziemeli. Vēlāk Žukovskis pats atzinās, ka strādājis VDK labā. Toreiz ne Juris Vidiņš, ne Ziemelis to nezināja. Varbūt kāds to nojauta. Uz šī pamata arī sākās šķelšanās. Lielākā daļa, to skaitā divi jaunākie – es un Rolands Silaraups - , palika uzticīga Ziemelim un politzekiem. Ar Vidiņu palika nesen uzņemtie biedri, jo Vidiņš bija sācis drudžaini uzņemt grupā savus atbalstītājus. Kādā dienā manā dzīvoklī ieradās Eduards Berklavs un bijušie politzeki, un mēs nolēmām, ka nevaram būt vienā grupā ar Juri Vidiņu. Tā nodibinājās Helsinku-86 Rīgas nodaļa. Oficiāli šķelšanās notika maijā. Taču pats galvenais, ka process jau bija sācies, darbs bija padarīts. Kāds no augšas to varbūt mēģināja revidēt un vadīt, bet Atmoda nebija apturama. Pēc 1988.gada 14.jūnija jau sāka veidoties LNNK, Pilsoņu kongress. Process nebija apturams.

Vai gadījumā viņš vēlāk nekļuva par Saeimas deputātu?

Jā.

Citi no helsinkiešiem nekad nav bijuši Saeimā?

Neviens.

Ko Jūs domājat par Tautas Fronti? Daudzi uzskata, ka tas bija čekas veidojums.

Jā, tas katrā ziņā tika kontrolēts. Vai TF izveidoja čekisti, to es nezinu, bet noteikti tika iesūtīti atsevišķi cilvēki.

Jūs varētu pastāstīt par 1988.gada 25.martu ...

25.martā Helsinki organizēja pasākumu pie Brīvības pieminekļa. Šajā dienā man nācās bēgt no čekistiem. Iekāpu vilcienā, līdzi iekāpa arī čekisti. Nākamajā pieturā es vienkārši izlēcu no vilciena un atstāju viņus tur iekšā. Toreiz viņi bija tik dusmīgi! Galu galā man izdevās nokļūt līdz kioskam pie Laimas pulksteņa, kur tagad ir kafejnīca. Tā bija pirmā reize, kad Rakstnieku savienība būtībā sašķēla tautu. Viņi aicināja iet uz Brāļu kapiem 17:00 vakarā, lai gan mēs jau divas nedēļas iepriekš bijām aicinājuši 18:30 iet uz Brīvības pieminekli. Cilvēki domāja, ka aizies uz Brāļu kapiem un tad vēl paspēs tikt līdz Brīvības piemineklim un pievienoties helsinkiešiem. Bet tas viss bija triks. Tie, kas aizgāja uz Brāļu kapiem, vairs nevarēja nokļūt centrā, jo visur bija miliču ķēdes un transports nekursēja. Pie Brīvības pieminekļa tika tikai tie, kas nebija gājuši uz kapiem.

Jānis Peters to darīja ar nolūku?

Es domāju, ka jā. Tā bija pirmā pazīme, ka viss cauri, tagad viņi nāks pārņemt iniciatīvu savās rokās – vadīt un regulēt, lai vēlāk nokļūtu pie siles, ja Latvija atgūtu neatkarību.

Lielā mērā viņi tagad ir pie siles.

Jā, tā ir. Redz, ka tas scenārijs sāka veidoties jau toreiz. 25.marts bija pirmā diena, kad tas bija acīmredzams.

Kas varētu notikt tāds, kas mainītu šo situāciju, ka pie varas ir bijušie čekisti un komunisti?

Es baidos, ka ekonomiskā ziņā šeit lietas ies uz leju. Tas ir tas galvenais kritērijs priekš masām. Ja tev burtiski nav, ko ēst, tu izej uz ielas. Kamēr esi paēdis, tev ir visādi kazino, kur apmierināt savas vēlmes, tu neprotestēsi. Viņi zina šo aksiomu, tāpēc tagad cilvēkus mēģina noturēt šajā līmenī. Maizi un izpriecas – kā senajā Romā, tikai gladiatoru cīņu vietā ir televīzija.

Tad sanāk, ka jāgaida, kamēr pasliktināsies ekonomiskā situācija?

Nē, kāpēc jāgaida. Tas var notikt vienlaicīgi ar kādām pārmaiņām pasaulē.

Nacionālisms šobrīd kļūst aktuālāks arī citās valstīs.

Pat ļoti aktuāls, bet ļoti apkarots un apspiests, it sevišķi Rietumeiropā. Es par to runāju jau 1993.gadā, kad atbraucu uz Latviju. Es jau biju dažus gadus padzīvojis Rietumu pasaulē un man tā bilde bija skaidra. Arī attiecībā uz Eiropas Savienību – tur Latviju nacionālā ziņā nekas labs negaida. Nacionālās jūtas – lepnums par savu dzimteni, tautu, tradīcijām – ir galvenais ienaidnieks liberālismam, kas valda pasauli. Liberālisma galvenais mērķis ir pataisīt jebkuru eiropieti par mankurtveidīgu radījumu bez savas nacionālās piederības. Ar tādu masu ir ļoti viegli manipulēt.

Jūsuprāt aiz liberālisma, līdzīgi kā komunismā, slēpjas cilvēki, kas gūst sev no tā kādu labumu?

Komunisti bija atklāti, bet liberālisms ir komunisma atzars, turpinājums, tikai rafinētākā veidā. Visi no vienas „ ģimenes” – sociālisti, liberāļi, tie, kas sevi sauc par sociāldemokrātiem, komunistiem vai anarhistiem. Liberālisms ir nāve tautām, visbriesmīgākais, kas var notikt ar jebkuru tautu. Un tas vērojams visās jomās – gan politikā, gan izglītībā. Liberālisms izpaužas arī praidos. Tie visi, kas maršē pa Rīgas ielām, ir no liberālisma nometnes. Mums jau vēl šī lieta nav tik tālu aizgājusi, tauta pagaidām vēl protestē. Bet Rietumos tā ir pati par sevi saprotama parādība. Viņiem smadzenes ir jau tik tālu izskalotas, tik tālu liberālisma slimība ir viņos iegājusi, ka nav vairs ārstējama. Tā ir sabojāta, sačakarēta, slima paaudze. Man ļoti sāpīgi to konstatēt, bet Rietumeiropa ir mirusi garīgā ziņā. Ir vēl atsevišķas saliņas un grupiņas, kam sāp un kas kaut ko mēģina darīt, bet tas vairs nav spēks. Man ir cerība uz Austrumeiropu.

Kas notiks ar Rietumeiropu, ja tā turpināsies? Būs līdzīgi kā ar Romas impēriju?

To jau viņi mēģina veidot. To viņi veido. Rietumeiropai kartē tādas pašas robežas kā Romas impērijai. Šoreiz bez neviena šāviena. Pēdējais, kas kaut ko tādu gribēja izdarīt, starp citu, bija Hitlers. Viņš gribēja savu Romu, savu Reihu. Tagad bez kara, ar informācijas kampaņu iznīcina nacionālismu. Jo kā gan var veidot impēriju, ja katram būs lepnums par savu zemi, tautu un valodu? Tas neder, jebkāda ticība vai pārliecība ir šķērslis. Es nerunāju tikai par kristietību, bet kaut vai par dievturību vai poļu katolicismu – jebkādu spēku, kas vieno tautu un dod lepnumu. Tas viss pieskaitāms liberālisma ienaidniekiem. Tas viss ir pakāpeniski jāiznīcina. Ne jau ar ieročiem vai represijām kā padomju laikā, bet caur masu medijiem, rafinēti un pakāpeniski. Tu pat nepamanīsi, ka jauki un skaisti ieslīdēsi šajā slimībā.

Jums droši vien ir grūti dzīvot ASV...

Es vienkārši dzīvoju savā pasaulē. Es mēģināju meklēt cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem vienalga, no kuras tautības.

Izdevās?

Jā, un ļoti daudz. Arī Amerikā.

Ir dzirdēts, ka zviedriem ārkārtīgi nepatīk valdošais liberālisms – musulmaņiem ļauts iet demonstrācijās ar plakātiem „pēc 20 gadiem Zviedrija būs mūsu!”. Bet Zviedrijā, brīvajā un demokrātiskajā, tauta šajā ziņā neko nevar ietekmēt.

Jā, tas ir viens no paņēmieniem – noteiktas kvotas svešas mentalitātes cilvēku, ko iesūta. Šeit jau nav ASV, kas veidojās no imigrantiem, lai tas ietu cauri. Lai iznīcinātu nacionālo, iesūta šos cilvēkus, un divu trīs paaudžu laikā mērķis tiek sasniegts, ar tautu ir cauri, varbūt paliek valoda. Tas ir daudz, bet galvenais jau ir tas, kas tev sirdī – kurai kopienai tu piederi.

Nesen redzēju televīzijas raidījumu, ko vada Krista Vāvere. Tika runāts par to, cik ļoti vajadzīgi mums ir imigranti, taču, lai viss būtu kā nākas, tika minētas arī problēmas, kas varētu rasties, ja Latvijas etniski homogēnajā sabiedrībā ienāktu svešas mentalitātes cilvēki. Mani tas pārsteidza, jo man nebūt nešķiet, ka Latvijas sabiedrība būtu etniski homogēna...

Man jau bija tāda nojauta, ka šis process sāksies, ja Latvija iegūs neatkarību. Es par to jau brīdināju. Tāpēc es cenšos veidot kontaktus un meklēt kopīgu valodu ar krieviski runājošajiem. Rīga vienmēr bijusi skaista ar to, ka te bijušas dzirdamas dažādas valodas, bet šībrīža situācija, kad te ir 75% nelatviešu, nav normāla. Bet, ja neliels procents šeit dzīvotu, tad – kāpēc ne, ja viņi ir lojāli un runā valsts valodā. Viņi tomēr pēc mentalitātes ir tuvāki nekā pilnīgi sveši cilvēki no Āzijas vai Āfrikas. Taču tieši to iepludināšanu veic mūsu valdība – ļoti lēni, pakāpeniski, neatlaidīgi, solīti pa solītim, bet ar ļoti labiem panākumiem.

Jūs domājat, ka mūsu valdība ir pakļauta kādām ietekmīgākām struktūrām?

Noteikti. Viņus „baro” attiecīgas struktūras, kaut vai tā pati Brisele. Es pat tik daudz neuztraucos par Maskavu. Vienmēr jāuzmanās no tā kaimiņa, bet mani vairāk uztrauc Brisele. Un mūsu valdība barojas no viņiem un dara visu, ko viņiem liek darīt. Tas ir skaidrs. Runājot par tām struktūrām – tas ir atsevišķs stāsts... Tās ir melnie spēki.

Eiropas spēki ir pretstatā Maskavai vai viņi sadarbojas?

Pēc manām domām, nē. Maskava ir tas kumoss, ko viņi nevar norīt. Ar Maskavu viņiem ies daudz grūtāk. Protams, viņi arī Krieviju grib padarīt tādu pašu kā Eiropu. Uz šī pamata pastāv konfrontācija starp Eiropu un Krieviju.

Varbūt mums tas ir izdevīgi, ka abi naidīgie spēki konfrontē savā starpā?

Es jau teicu, ka sāksies pārmaiņas. Iespējams, būs visādi konflikti. Latvijā tajā brīdī jābūt cilvēkiem, kas varētu novērst lielu postu ar gudras politikas palīdzību, lai mēs atkal netiktu samalti, kā tas vēsturē jau vairākkārt noticis. Jāaiziet no viņiem visiem un jāveido kaut kas savs vai arī jāmeklē jauni draugi.

Vēsturē jau pierādījies, ka tieši pēc lielākajām krīzēm Latvijā sekojis nacionālais uzplaukums...

Ja pie varas ir cilvēki, kam rūp sava tauta un sava zeme, nevis šie mankurti, kam rūp tikai sava āda un sava labklājība. Tas notika 1991.gadā, un mēs redzam, kādas ir sekas. Tagad mēs gaidām godīgus cilvēkus, kam Latvija būtu pirmajā vietā, nevis tas, kā nopirkt labu māju un tikt pie turības, kā to dara daži deputāti – sagrābj, sarauš un aiziet no politikas.

Vispār, starp mums runājot, es neesmu parlamentārās republikas piekritējs. Protams, izdarīts ir izdarīts un tur neko vairs nevar panākt. Bet, kad sabruka PSRS, vispirms vajadzēja ieviest kārtību savās mājās, tad pēc tam varēja pāriet uz lielāku brīvību, parlamentu. Tagad ir 30-40 partiju, kas ir kā parazīti uz Latvijas miesas. Tā taču bija arī līdz 1934.gadam... Kāpēc tad Kārlis Ulmanis veica apvērsumu? Partijas toreiz darīja to pašu, ko šodien.

Tomēr tajā laikā vismaz valdība darbojās tautas labā.

Tieši tā.

Bija agrārā reforma, kurā zemi dabūja latvieši, Jūrmala nebija krievu rokās kā tagad.

Viens no uzdevumiem, kas būtu jāpaveic – zeme nedrīkst piederēt svešiniekiem! Tā ir Latvijas zeme! Tas ir vēl viens aspekts, kas man ļoti nepatīk – ka izpārdod visu, ko vien var.

Kā ir ASV – vai tur var jebkurš iegādāties zemi?

Nopirkt jau var, ja ir nauda. Bet tur ir pavisam cita situācija. Daudz kas ir pozitīvs, bet der tikai Amerikai un neder citām zemēm. Un ir arī ļoti daudz lietu, kas iet nepareizajā virzienā. Man ļoti nepatīk, ka šeit daudzi nedomājot mēģina to visu kopēt tikai kaut kādas peļņas nolūkos. Mēģina ieviest Latvijā modeļus, kas nav piemēroti vietējai situācijai. Un tie nestrādā. Veselības aprūpes modelis ir amerikānisks, bet šeit tas neder. Rezultātā cilvēki nevar aptiekā nopirkt zāles, kas bija pieejamas agrāk, nevar normāli ārstēties. Arī ārstu attieksme pret slimniekiem ir mainījusies. Es drīzāk ietu pie padomju laika, nevis mūsdienu ārstiem, kam pret pacientu ir pavirša attieksme.

Jūs ticat, ka bijušie čekisti un komunisti, kas veikuši šādus noziegumus pret latviešu tautu un valsti un joprojām ir pie varas, kādreiz tiks tiesāti pēc likuma?

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena, kad viņi tiks saukti pie atbildības vai nu Dieva, vai tiesas priekšā. Tās lietas tāpat vienkārši neaizies. Mēs esam atbildīgi par saviem darbiem. Tas ir dabas likums.

Kāds būtu Jūsu novēlējums latviešu valstij un latviešu tautai?

Pacietību, izturību, saglabāt patriotismu! Vienmēr apzināties, ka latviešu tauta ir unikāla tauta un mēs nedrīkstam pazaudēt to, kas mums ir. Izturēt. Ja jau izturējām septiņsimt gadus, tad izturēsim arī šos. Un pienāks diena, kad Māras zeme būs atkal tā zeme, uz kuru citas zemes skatīsies ar apbrīnu un labvēlīgu skaudību, nevis nāks un čurās uz mūsu pieminekļa.


intervēja Dace Kalniņa
www.visulatvijai.lv

PS:
Tags: eu, liberalism, pupurs
Subscribe

Recent Posts from This Journal

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments