Andreass Andersens
Bezmaksas padoms Jurijam Petropavlovskim
Kustības "Par vienlīdzīgām tiesībām" pārstāvis Jurijs Petropavlovskis ieradies iesniegt Centrālajā vēlēšanu komisijā parakstus referenduma ierosināšanai par pilsonības automātisku piešķiršanu visiem nepilsoņiem. Foto: Ieva Čīka, LETA
Noskatījos salīdzinoši nesenu videofragmentu no TV dueļa starp Aleksandru Kiršteinu (VL-TB/LNNK) un Juriju Petropavlovski (PCTVL). Izlasīju rakstu par šo dueli portālā „Delfi". Un man radās dažas domas, ar kurām gribu dalīties.
Pati galvenā visu „padomju patriotu", kā arī visu kreisi noskaņotu cilvēku, lai kur viņi dzīvotu, problēma ir pilnīgs loģikas trūkums vai arī stipri tās traucējumi.
Es vispirms jau nesaprotu, kas gan tur slikts, ja no Latvijas pilsonības tīkotāja tiek sagaidīta lojalitāte pret valsti, kuras pasi viņš tik ļoti vēlas iegūt? Protams, esmu ļoti priecīgs, ka Petropavlovska kungs līdzās dzimtajai krievu valodai iemācījies arī latviešu valodu, taču, jādomā, ka valodas zināšanas nav tik ļoti svarīgas kā lojalitāte tēvzemei.
Nevajag būt ļoti gudram, lai saprastu, ka Latvija, kas Krievijas nemieros, kuri sākās 1917.gadā, Hitlera-Staļina vienošanās dēļ tika nodevīgi atdota PSRS 1940.gadā un brīnumainā kārtā 1991.gadā kārtējos nemieros atbrīvojās no padomju žņaugiem, ir valsts, kas pastāv par spīti Padomju savienībai un tās vadītājiem. Tāpēc tas, kurš Latviju uzskata par savu dzimteni, nevar atbalstīt tās okupāciju 1940. un 1945.gadā, Latvijas iedzīvotāju daļēju genocīdu, „ekonomiskos pārveidojumus", kas Latviju pārvērta atpalikušā valstī, kā arī citus padomju laiku valdīšanas „labumus".
Kas? Ak, tā „nav tēvzeme"? Tad kāpēc tā pazemoties, prasot Latvijas pilsonību? Nu kā gan var nesaprast vēlmi iegūt Eiropas Savienības pasi! Taču, ja var ticēt vulgāram krievu teicienam, tad neiespējams ir „gan zivi apēst, gan... ezerā peldēt («и рыбку сьесть и.... в озере поплавать»).
Eiropas Savienības pase (ja tu ar to jau neesi piedzimis) paredz arī noteiktu vērtību pārvērtēšanu...
Starp citu, iebilstu tiem, kuri tā uztraucas, ka iepriekš pieminētās vērtību pārvērtēšanas dēļ varēs apšaubīt Petropavlovska kunga „lielkrievnieciskumu" (bet vai viņš, starp citu, ir krievs? Vispār tam nav nozīmes). Esmu spiests jūs nomierināt (vai arī radīt vilšanos) - nē, tas neradīs šaubas! Šajā sakarā atcerējos kādu ne pārāk izdevušos igauņu mākslas filmu „Decembra karstums" («Detsembrikuumus»), kas stāsta par Igaunijas vēstures notikumiem, un tajā ir lieliska epizode.
Pozīcijās sēž igauņu virsnieks un zaldātiņš, kurš ir dzimis kādā no Igaunijas krievu ciemiem, kas atrodas Igaunijas dienvidaustrumos. Abi sarunājas.
Virsnieks: „Kā tu domā, vai krievi gatavojas uzbrukt?"
Kareivis: „Kļūda, leitnanta kungs! Krievs esmu es! Bet tur - sarkanie!"
Kaut ko līdzīgu dzirdēju pirms 20 gadiem, sēžot kādas somu mazpilsētas bārā. Tur divi krievu „biznesmeņi" strīdējās ar kādu jaunu somu „par politiku". Jaunais soms stādījās priekšā kā „somu tautas krievu dēls" un savas krievu valodas zināšanas izskaidroja ar to, ka viņa vecmāmiņa ar mazdēlu vienmēr sarunājusies tikai krieviski. Pudeles brāļi nespēja vienoties par galvenajiem strīda jautājumiem un šķiroties piedzērušie krievi teica: „Mēs pie jums vēl ienāksim! Esi mierīgs!" Uz to viņi no soma saņēma atbildi: „Ienāciet! Taču, ja ienāksiet ar tankiem, tad neapvainojieties, ka man nāksies uz jums šaut! Bet šauju es trāpīgi!"
Nezinu, kā citiem, bet man šis puisis liekas simtreiz vairāk krievs nekā jebkurš no daudzskaitlīgās mūsdienu „Krievijas patriotu" armādas.
Un vēl par Petropavlovska pavisam absurdo prasību Kiršteinam, lai tas viņam latviešu tautas vārdā atvainotos par kādu „karstasinīgu latviešu čekistu", kurš it kā (vai arī ne it kā) 1937.gadā nošāvis viņa vectēvu. Tas jau ir pilnīgs absurds, un man bija ļoti žēl, ka Kiršteina kungs uz šo stulbo „argumentu" nespēja cienīgi atbildēt.
Pirmkārt, pēc 1919.gada un līdz 1940.gadam nekādu „latviešu čekistu" nebija. Ne karstu, ne ledainu. Jo 1920.gadu sākumā no Latvijas tika patriektas pēdējās boļševiku bandas. Bet tas, par ko atcerējās Petropavlovskis, bija padomju čekists - no tiem, kurus pieņemts dēvēt par „pārkrievojies latvietis" - cilvēks, kurš bija pret Latviju, kuru Latvija ar kaunu tika padzinusi un kurš sāka kalpot cilvēknīdēju režīmam PSRS. Un vienīgā tauta, kurai Petropavlovska kungs par notikušo var izvirzīt pretenzijas, ir viņa krievu tauta, kas pati brīvprātīgi ļāva sev uzkundzēties latviešu, gruzīnu, poļu un daudzu citu tautu neliešiem. Taču tas jau iziet ārpus minētās diskusijas ietvara.
Otrkārt, par ko gan latviešu tauta ir vainīga Petropavlovska priekšā? Par to, ka nepaguva nogalēt to čekistu? Bet boļševiki, kā zināms, ļoti ātri laižas lapās no tiem, kuri viņiem izrāda pretestību. Latvieši nepanāca šo čekistu līdz Abrenei/Pitalovai, un tālāk pāri robežai nevajāja - kāpēc gan? Slepkavas arī pakaļ neaizsūtīja? Ziemeļu tautām tā nav pieņemts!
"Gribu Petropavlovska kungam dot tādu pašu padomu, kādu padomju patriotiem devu pirms 25 - 30 gadiem, kad tie vaidēja, cik slikti ir dzīvot Latvijā (tolaik vēl padomju). „Zini ko, draugs? Brauc no turienes prom! Pie pirmās iespējas!"
Pavisam nopietni! Neviena valsts nav tā vērta, lai tajā dzīvotu, ja tev tur tik ļoti nepatīk. Un visas emigrācijas izmaksas atmaksāsies, ja atradīsi zemi, kur tev būs labi dzīvot. Lielā Krievija tepat aiz pakalna. Aiz Latvijas robežas pilns ar tukšiem ciemiem. Jādomā, ka Krievzemes saimnieks (V.V.Putins) jums neatteiks. Dzīvojiet, Petropavlovska kungs, priecājieties un lepojieties ar savu „cēlumu"!
Autors ir Kalgari universitātes Kanādā militāri stratēģisko pētījumu centra pētnieks